Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) koncepcijas pirmsākumi meklējami 20. gadsimta sākumā. Vācu rūpnieks Vilhelms fon Sīmenss (Wilhelm von Siemens) 1918. gadā ierosināja PVN ideju kā alternatīvu Vācijas apgrozījuma nodoklim . Tomēr apgrozījuma nodoklis tika atcelts tikai 1968. gadā . Šis ilgstošais periods starp idejas izvirzīšanu un tās ieviešanu liecina par sākotnējo pretestību vai sarežģījumiem, kas saistīti ar jaunas nodokļu sistēmas ieviešanu. Iespējams, esošās nodokļu sistēmas bija iesakņojušās, un PVN priekšrocības vai praktiskums sākotnēji nebija acīmredzams vai viegli realizējams. Tāpat rodas jautājums par to, kādas konkrētas problēmas ar apgrozījuma nodokli Sīmenss vēlējās atrisināt . Neatkarīgi no Sīmensa, amerikānis Tomass S. Adamss (Thomas S. Adams) arī patstāvīgi izstrādāja PVN kā uzlabotu uzņēmumu ienākuma nodokļa versiju . Šī divējādā neatkarīgā PVN koncepcijas izcelsme ar atšķirīgiem sākotnējiem mērķiem (apgrozījuma nodokļa aizstāšana pretstatā uzņēmumu ienākuma nodokļa uzlabošanai) uzsver šī nodokļu modeļa daudzpusību. Tas liecina, ka PVN nebija tikai reakcija uz konkrētu problēmu ar viena veida nodokli, bet tika uzskatīts par fundamentāli atšķirīgu un potenciāli pārāku nodokļu pieejas modeli no vairākiem viedokļiem.
Modernā PVN variācija ir saistīta ar franču ekonomistu Morisu Lorē (Maurice Lauré), kurš pirmo reizi to ieviesa Francijas Kotdivuāras kolonijā 1954. gada 10. aprīlī . Francijas pioniera loma iezīmē tās agrīno atziņu par PVN priekšrocībām salīdzinājumā ar esošajiem patēriņa nodokļiem. Veiksmīgais eksperiments Kotdivuārā bija būtisks Francijas lēmumam ieviest PVN iekšzemē, kas liecina par uz datiem balstītu pieeju politikas ieviešanā. Francija ieviesa PVN iekšzemē 1958. gadā, sākotnēji mērķējot uz lieliem uzņēmumiem, bet pakāpeniski paplašinot to uz visām nozarēm . Šī pakāpeniskā ieviešana Francijā liecina par piesardzīgu pieeju, iespējams, lai pārvaldītu administratīvo slogu un ļautu uzņēmumiem pielāgoties. Sākot ar lieliem uzņēmumiem, tiktu maksimizēta sākotnējā ieņēmumu iekasēšana un nodokļu iestādes varētu pilnveidot sistēmu pirms plašākas ieviešanas.
Eiropas Ekonomikas Kopiena (EEK) par prioritāti izvirzīja konkurences izkropļojumu novēršanu, ko radīja atšķirības valstu netiešo nodokļu sistēmās . EEK koncentrēšanās uz PVN uzsver tā lomu ekonomiskās integrācijas un godīgas tirdzniecības veicināšanā kopējā tirgū. 1962. gada Neimarka ziņojums (Neumark Report) secināja, ka Francijas PVN modelis ir visefektīvākā netiešo nodokļu sistēma, kas 1967. gadā noveda pie EEK direktīvām, kuras noteica PVN ieviešanu visās dalībvalstīs . Tas demonstrē agrīno veiksmīgo ieviešanu ietekmi uz plašākiem politikas lēmumiem. Beļģija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Rietumvācija bija starp pirmajām EEK dalībvalstīm, kas ieviesa PVN . Apvienotā Karaliste ieviesa PVN 1973. gadā pēc pievienošanās EEK . Šis ieviešanas laiks atspoguļo pakāpenisku nodokļu politikas saskaņošanu paplašinātajā Eiropas kopienā. Apvienotās Karalistes ieviešana tieši EEK dalības dēļ uzsver direktīvu saistošo raksturu dalībvalstīm. Līdz 1973. gadam trīspadsmit OECD valstīs darbojās PVN sistēma . Astoņdesmitajos gados PVN izplatījās ārpus Eiropas uz tādām valstīm kā Jaunzēlande, Kanāda un Japāna . Arī bijušās sociālistiskās valstis ieviesa PVN pēc Padomju Savienības sabrukuma . PVN globālā izplatība liecina par tā uztvertajām priekšrocībām ieņēmumu ģenerēšanā un ekonomiskajā neitralitātē dažādās ekonomikas sistēmās. Jaunzēlandes modelis ar vienotu likmi un minimāliem atbrīvojumiem (preču un pakalpojumu nodoklis jeb GST) parāda PVN ieviešanas modeļu variācijas . 2020. gadā PVN iekasēja vairāk nekā 160 valstis . Līdz 2025. gadam šis skaits, paredzams, sasniegs 175 . Gandrīz universālā PVN ieviešana visā pasaulē apstiprina tā kā dominējošā patēriņa nodokļa statusu. Pieaugošais ieviesēju valstu skaits liecina par nepārtrauktu atziņu par tā priekšrocībām un potenciālu ieņēmumu mobilizācijā.
PVN Latvijā
Latvija ieviesa PVN 1995. gadā . Precīzs ieviešanas mēnesis bija 1995. gada maijs . Latvijas lēmums ieviest PVN notika pārejas uz tirgus ekonomiku kontekstā pēc Padomju Savienības sabrukuma. Šis laiks sakrīt ar plašāku tendenci, kad bijušās sociālistiskās valstis ieviesa PVN , kas liecina par virzību uz starptautiskiem standartiem nodokļu jomā. Sākotnējā standarta PVN likme Latvijā bija 18,0% . Latvijas noteiktā sākotnējā likme bija diapazona zemākajā galā, salīdzinot ar dažām Rietumeiropas valstīm tajā laikā. Tas liecina, ka Latvija, iespējams, salīdzināja savu sākotnējo likmi ar citu valstu, iespējams, ES vai OECD, likmēm.
Latvija pievienojās Eiropas Savienībai 2004. gadā . Lai gan PVN tika ieviests pirms pievienošanās ES, dalība būtiski ietekmēja tā turpmāko attīstību un saskaņošanu ar ES direktīvām. Snippet apgalvo, ka Latvija ieviesa PVN 2004. gada 1. maijā, kad tā pievienojās ES, kas ir pretrunā ar citiem snippetiem, kuros norādīts 1995. gads. Šī pretruna ir jāprecizē ziņojumā, iespējams, norādot uz agrīnāku PVN formu, kam sekoja visaptverošāka ieviešana pēc pievienošanās ES. Snippet norāda, ka Latvijas PVN noteikumi ir balstīti uz ES PVN direktīvām, kas nozīmē spēcīgu saikni pēc pievienošanās. Pat pirms pievienošanās ES Latvijas PVN sistēma balstījās uz Kopienas PVN tiesību aktu pamatprincipiem . Šī proaktīvā saskaņošana liecina par Latvijas nodomu integrēties Eiropas ekonomikas sistēmā. Tas varēja atvieglot vienmērīgāku pāreju pēc faktiskās ES dalības. Snippets un detalizē Latvijas pastāvīgos centienus saskaņot savu PVN likumdošanu ar ES direktīvām gados pirms pievienošanās, ieskaitot grozījumus, kas saistīti ar terminoloģiju, pakalpojumu sniegšanu, iekasēšanas procedūrām un atbrīvojumiem.
Eiropas Komisijas ziņojumi 1990. gadu beigās un 2000. gadu sākumā atzīmēja Latvijas progresu PVN likumdošanas saskaņošanā ar ES acquis, bet arī norādīja uz neatbilstībām un novirzēm, īpaši attiecībā uz atbrīvojumiem . Tas uzsver pastāvīgo saskaņošanas procesu un sākotnējās grūtības, ar kurām Latvija saskārās, pilnībā ieviešot ES PVN standartus. Komisijas ieteikumi un Latvijas sekojošie grozījumi demonstrē ES uzraudzības ietekmi uz valstu nodokļu politiku. Snippets un sniedz konkrētus šo grozījumu piemērus, piemēram, īpašas shēmas ieviešanu lietotām precēm, diskriminējošu pasākumu atcelšanu pret importētām precēm un izmaiņas PVN atbrīvojumos masu medijiem un kokmateriāliem. Pēc pievienošanās ES Latvijai tika piešķirti pārejas periodi un atkāpes, kas ļāva tai uz noteiktu laiku saglabāt samazinātu PVN likmi apkures degvielai un vienkāršotas procedūras PVN iekasēšanai par kokmateriālu darījumiem . Šie pārejas pasākumi atzīst iespējamo ekonomisko ietekmi no tūlītējas un pilnīgas saskaņošanas un deva Latvijai laiku pielāgoties. Šī ir izplatīta prakse ES paplašināšanās procesā, lai atvieglotu jauno dalībvalstu integrāciju.
PVN izmaiņas
Sākotnējā standarta PVN likme 1995. gadā bija 18,0% . Tas sākotnēji novietoja Latvijas standarta likmi spektra zemākajā galā, salīdzinot ar dažām Rietumeiropas valstīm tajā laikā. Latvija no paša sākuma piemēroja arī samazinātas PVN likmes . Snippet min samazinātās likmes 9% un 5% 2004. gada maijā. Agrīna samazināto likmju ieviešana liecina par politisku izvēli diferencēt nodokļus atkarībā no preču un pakalpojumu veida, iespējams, sociālu vai ekonomisku apsvērumu dēļ. Divu dažādu samazināto likmju (9% un 5%) pastāvēšana pirms 2004. gada maija, kā minēts, liecina par sākotnēji sarežģītāku struktūru, nevis tikai vienu samazinātu likmi.
Būtiskas likmju izmaiņas notika 2009. gada janvārī, kad standarta PVN likme tika paaugstināta līdz 21%, bet samazinātā likme līdz 10% . Šī paaugstināšana, iespējams, notika reaģējot uz globālo finanšu krīzi un nepieciešamību pēc fiskālās konsolidācijas Latvijā . Snippet skaidri saista 2009. gada PVN paaugstināšanu ar budžeta konsolidācijas pasākumiem, kas tika veikti ekonomiskās krīzes laikā. Turpmāka paaugstināšana sekoja 2011. gada janvārī, kad standarta likme sasniedza 22%, bet samazinātā likme 12% . Nepārtrauktā PVN likmju augšupejošā tendence atspoguļo pastāvīgās ekonomiskās problēmas un fiskālo spiedienu Latvijā. Snippet norāda, ka Latvijai no 2008. līdz 2012. gadam bija trešais straujākais likumā noteikto PVN likmju pieaugums ES, ko noteica nepieciešamība samazināt budžeta deficītu. 2012. gada jūlijā standarta PVN likme tika samazināta atpakaļ līdz 21%, bet samazinātā likme palika 12% . Šī samazināšana bija paredzēta mājsaimniecību patēriņa stimulēšanai un reģionālās konkurētspējas veicināšanai . Snippet min, ka Lietuvas un Igaunijas standarta PVN likmes tajā laikā bija attiecīgi 21% un 20%, kas liecina par salīdzināšanas aspektu šajā lēmumā.
Pašlaik, 2025. gada janvārī, standarta PVN likme Latvijā ir 21,0%, kas ir virs OECD vidējā līmeņa . Tas norāda, ka Latvijas PVN likme šobrīd ir salīdzinoši augsta, salīdzinot ar citām attīstītajām ekonomikām. Latvija piemēro arī samazinātas PVN likmes 12% un 5% daudzām precēm un pakalpojumiem . Divu samazināto likmju pastāvēšana atbilst ES direktīvām, kas ļauj dalībvalstīm piemērot divas samazinātas likmes, kas nav zemākas par 5% . Snippet sniedz sarakstu ar precēm un pakalpojumiem, kuriem piemēro šīs likmes. Kopš 1995. gada standarta PVN likme Latvijā ir svārstījusies starp minimumu 18,0% un maksimumu 22,0% . Šis salīdzinoši šaurais diapazons, neraugoties uz nozīmīgiem ekonomiskiem notikumiem, liecina par zināmu stabilitāti Latvijas kopējā PVN politikas ietvarā. Pēdējā laikā ir notikušas diskusijas par iespējamu standarta PVN likmes paaugstināšanu no 21% līdz 22% . Tas norāda uz pastāvīgām debatēm par optimālo PVN likmi Latvijā, ko, iespējams, nosaka pašreizējie ekonomiskie apstākļi un valdības izdevumu vajadzības. Snippets un izklāsta argumentus par un pret šo iespējamo paaugstināšanu, ieskaitot ieņēmumu ģenerēšanu, regresivitāti un ietekmi uz inflāciju.
